analoga vasara

Manas bērnības vasaras bija nedaudz skumjas. Pamatskolas laikā visi vienmēr aizbrauca uz laukiem pie vecmāmiņām, opīšiem vai tantēm, bet es paliku Rīgā, uz bruģotas mazas ieliņas proletāriešu rajonā. Es vairs neatceros, ko darīju, bet zinu, ka man nekad nebija miera.

Šodien es skatos uz šīs vasaras attīstītajām filmiņām, un tur, šķiet, ir tik daudz miera un nekustības. Kaut kas iesaldēts un mēms. Bet tā ir fasāde manam lielajam nemieram. Es arvien ilgojos pēc mierīgas vasaras. Piedzīvojumiem, bet sirdsmiera. 

pirms sezonas

Tas bija vēl pirms Tā. Pirms zaļo pumpuru un jauno asnu kritiskā masa mums kādā saulainā pirmspusdienā atvēra acis plašāk un lika pie sevis klusi noelsties - jā, viņš ir klāt!

Vai nav savādi - parasti pirmās reizes ir visskaistākās. Tie ir brīži, ko tradicionāli cilvēki gaida, un, kad tie pienāk, šķietami, lineārajā laika plūdumā kāds ir ielicis ķeksīti. Un tad šie mirkļi paliek vien atmiņās un sociālo tīklu galerijās.

Bet dabā katru gadu ir tādi brīži, kas piedod dzīvei spirālveida formu. Tu zini - tie būs, paies un nākamajā gadā atkal atgriezīsies. Tieši tā ir ar pavasara iestāšanos. Ar laiku pirms Ziemassvētkiem. Ar pirmo reibinošo vasaras nakti. Un tā katru gadu.

aitu zagļi un pilnmēness

Tā bija viena no tām aprīļa naktīm, kad Tu ar basām kājām skrien pa zāli. Šķietami, tas varētu būt arī maijs vai oktobris. Visa zeme nedaudz kūp, radot maigu, spalvainu miglas kārtu, kas sagūlusi virs laukiem, pakalniem un dīķa. Tu droši vien nekā neredzētu, bet tieši tovakar virs galvas ir pilnmēness. Un tā - cilvēkam neatliek nekas cits, kā iet zagt aitas.

DSC_0057.jpg
DSC_0019.jpg
DSC_0032.jpg
DSC_0018.jpg
DSC_0043.jpg

k-sala

Gandrīz vienmēr, atgriežoties no kāda ceļojuma, es sevī sajūtu tādu vēlmi kā rakstīt ceļojumu aprakstus. Iespējams, ļoti labi, ka pēc-atvaļinājuma slinkums šo iniciatīvu nokauj, ja ne līdz saknēm, tad vismaz līdz pirmās lapaspuses beigām gan.

Bet ar K-salām ir interesanti. Varbūt pareizāk teikt, ar tām tomēr nav garlaicīgi. Jo bieži vien, viss, kas cilvēkam ir nepieciešams ir atpūta (t.sk., gandrīz neiespējami uztverams wi-fi), neliela D vitamīna deva, zviedru galds un okeāns - ar roku aizsniedzams (precīzāk sakot, 3 min gājienā no viesnīcas).

Bet, tā kā šis nav ceļojuma apraksts, arī izvēlētie fotoattēli nebūs tie, kas reprezentētu īsto K-salu identitāti un sajūtu. Teiksim, ka šī ir mana K-salas perspektīva. 2013.gada ziemas sezonā.

deadpan jeb nekas nenotiek

Mājās neviena nav. Savāds klusums, Tu paskaties ārā pa logu, un ielas ir tukšas. Izej ārā, un līdz pašam horizontam nespēj identificēt nevienu dzīvu radību. Nevienas pašas dzīvas dvēseles. Viss ir šķietami izslaucīts, tukšs, bez skaņas. Tikai tu un kluss izmisums.Iespējams, mums visiem reiz ir bijis sapnis par to, ka esam palikuši vieni uz visas sasodītās planētas Zeme. Šis stāsts nedaudz par to.

deadpan l.bush 3
deadpan l.bush 1
deadpan l.bush 2
deadpan l.bush 4
deadpan L.Busha 5

no augšas

Gandrīz katru darba dienu vēroju pilsētu "no augšas". Manas rīta kafijas (piparmētru tējas) fonā ir Doma un Pēterbaznīcas tornis, skatu nedaudz aizēno baltais pagaidu Prezidenta pils jumsts. Pēc pāris gadiem skats kļuvis par sava veida foto tapeti.

Bet par godu kuģu ieceļojumiem (Tall ships 2013), kādā nedaudz pelēkā, vējainā vasaras dienā, nācās uzkāpt uz paša jumta. Lūk, ko pamanīju

 cukurtrauks no augšas
kipsala.jpg
brivosta.jpg
_DSC0043.jpg
_DSC0068lg.jpg
tallships20013.jpg

photositivus

Pēdējos piecus gadus ir tāda nedēļas nogale jūlijā, kad es zinu, ko darīšu - došos uz Salacgrīvu, Positivus.  Varbūt esmu Positivus patriots. Pat nezinu, kāpēc, jo ne vienmēr laikapstākļi ir tie labākie, grupas vismīļākās un arī zālīte festivāla teritorijā kļūst arvien plānāka. Tomēr esmu gandrīz pārliecināta, ka arī nākamgad kalendārā man būs daži sarkani krustiņi, un gumijas zābaki tiks laisti darbā, t.i., dejā.

positivus D un B.jpg
positivus gulosais.JPG
facehunter.jpg
virikaozoli.jpg
egleausi.jpg
paris.jpg

pilsētas pludmales meklējumos

Iespējams, daudzi zvērināti rīdzinieki, kas vasaras nedēļas nogalēs kā svētā pienākumā dodas uz jūrmalu vai mazdārziņiem, rušināt hortenziju dobes, nemaz nezina par plašām pludmales apmeklēšanas ispējam tepat Rīgas centrā. Iestājoties siltajam laikam, kā zili-zaļi-sarkanas puķes, piedaugavas apkārtnē saziedējuši peldkostīmos tērptie rīdzinieki, kas alkst pēc saules un nelielas mežonīgās dabas klātnūtnes. Un tas viss, tepat blakus.

Nelielā fotoekspedīcijā devos uz Salu tiltu un Lucavsalu. Pie tam, pirmo reizi braucu ar riteni pa gājēju/riteņbraucēju celiņu, kas līdz šim bija vien nostāstos dzirdēta, mītiska lieta. Izrādās - tas (Salu tilta abās pusēs) tiešām eksistē! Te nu bija iedzimtais rīdzinieks.

 

3.JPG
1.JPG
2.JPG
4.JPG

viņi dziedāja un dejoja

Tas bija laiks, kad manu dzimto Rīgu bija piepludinājuši XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki. Dāmas ar tautas tērpiem un vainagiem, vasaras vidus karstums, koncerti, gājieni un neparasti daudz dziedošu jauniešu Vecrīgas ielās.

deju svetku dalibniece
sm 07580039.JPG
deju svetku skatitaji 2013
sm 12490014.JPG
sm 07580036.JPG